Dzejoļi

Laikam ejot es aizmirsu,
Aizmirsu par sāpēm,
Par rūpēm un ciešanām.
Sev iestāstīju, ka viņš nav tā vērts!
Es tam noticēju.
Atgriežoties mājās es sapratu,
Sapratu, ka meloju pati sev.
Te es stāvēju viņa apskāvienos,
Daloties maigajos skūpstos un pieskārienos,
Zinot par gaidāmo vilšanos,
Zinot, ka tam pienāks beigas.
Sāpes, Rūpes un Ciešanas!
Vai man reiz pietiks? Nē!
Atkal un atkal es eju tam cauri,
Atkal un atkal es lieku sev ciest
Un visam par spīti
Manas jūtas neizdziest...

Es mīlu savu zemi, valsti, jo te esmu piedzimusi, augusi, izskolojusies, te neviens nevar man pārmest vai skaust, esmu savas valsts patriots, un to stiprinu ar savu ģimeni, darbu! Esiet visi laimīgi! Mīliet sevi, savus tuvākos! Esiet kopā! Priecīgus svētkus!

Mana zeme

Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.

Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.

Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.

Tev rūpēties vajadzēs,
Tev pieskatīt vajadzēs,
Par Dieva dāvanu un svētību,
Par bērniņu Tavu.

Rūpes, dievs, svētība, bērniņš

Divas mazas kājiņas tipināt jau sāk,
Divas mazas rociņas tēti apkampt māk.
Māmiņai Tu uzsmaidi, rokas pretī sniedz,
Ieklausies ko saka tā, visu vērā liec.
Uz Taviem maziem pleciņiem gadu nasta krāsies.
Kad pirmais gadiņš aizritēs, tā vietā otrs stāsies!

Bērns, smaids, vecums, gadiņš

Es zīmēju tavas acis,
Tavas lūpas,
Tavu sirdi.

Bet jo projām,
Kā trūkst ,
Es zinu DVĒSELE.

To nevar nopirkt par naudu,
Vai uzdāvināt ,
Tā ir tikai tavējā!

Sintija mame

Atkal justies kā bērnam, kas brīnumu gaida.
Atkal lūkoties zvaigznēs un just,
Kā tās smaida
Un vēlīgi noraugās tevī caur Svētvakaru –
No sirds tev to novēlēt varu.

Viena cilvēka smaids
Liek Tev justies labi...
Viena cilvēka apskāviens
Liek Tev lidot..
Bet ir kāds, kurš tev blakus..tajā brīdī..
Ir visa pasaule.

Gribas lai baltā pasaulē balti sniegi snieg
Un pa baltiem ceļiem balti cilvēki iet,
Un, lai baltos cilvēkos baltas domas dzimst,
Un, lai baltas darbdienas balti svētki ir.

1 gadu laimes,
12 mēnešus veiksmes,
53 nedēļas saules,
365 dienas veselības,
8766 stundas mīlestības,
525600 minūtes labu garastāvokli!

Jaunā gadā mirdzumu acīs un siltumu dvēselē, veselību pašam un veselus mīļos.
Laiku zvaigžņu skaitīšanai un laiku rīta bučai, iedvesmu darbā un aizmiršanu par Zemes pievilkšanas spēku,
Apņēmību izpildīt pašam dotos solījumus un drosmi sev noticēt, enģeli uz pleca un mīļu cilvēku cieši sev blakus,
Mīlestību pret sevi pašu un mīlestību pret pasauli aiz loga!
Lai veicas un lai izdodas!

Ļauj, lai prieks atmiņu kupenas bradā,
Uzticies brīnumam trauslam kā sniegs.
Prieka, veselības, mīlestības un patīkamu pārsteigumu pilnu Jauno Gadu!

Jaunā gada dzejoļi

Ir tikai viens veids,
Kā izbaudīt dzīvi:
Dari visu, lai justos labi,
Pat to, ko negribi darīt ir vērts pamēģināt..

Klupdams, krizdams zaķis skrien,
Svētku garu katram siien,
Pienes olas katram klāt,
Lai var krāsot, darināt.

Mēness atspulgs pār sniegotiem kalniem
Kā klavieru taustiņi skraida.
Bēgošam atspulgam pieglausties gribu
Kā bērns ticot, mīlot un gaidot...

Kad ziemas nakts vis klusākā
Pār baltiem laukiem klājas
No meža laimes lācis nāk
Un ielūkojas mājās

Tur klētī smaržo labība
Un kūtī gremo lopi
Bet rijā balti lini guļ
Un bišu pilni stropi

Pa logu lācis ieskatās
Kur zaļa egle zaro
Un balta svece gaismu lej
Caur ziemas nakti garo

Iet laimes lācis domīgi
Pa sēcvidu uz aku
Un redz ka pati laime nāk
Pa sniegā mītu taku

Kue laime Ziemassvētkus svin
Tur viņš pa velti nācis
Un aizbrien rāmi smaidīdams
Pār laukiem laimes lācis.

Vien tas, ko mīlējis esi,
Pat aiziedams nezudīs.
Tie gaišākie, labākie gadi
Ir rakstīti debesīs.

/Marta Bārbale/

Labākie gadi

Kas būtu vasara, ja nebūtu saules silto staru?
Kas būtu rudens, ja koku lapas nedzeltētu?
Kas būtu ziema, ja nebūtu sniega?
Kas būtu pavasaris, ja neplauktu sniegpulkstenīši?
Kas būtu es, ja blakus nebūtu tu?
Es būtu viens mazs puteklītis visā plašajā pasaulē!

Nepadodies tautu meita,
Vīru svētkus svinēdama.
Sit tautieša olas pušu,
Lai plīst čaula brakšķēdama.

Balts sniedziņš snieg,
Visiem prieciņš tiek!

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Aiz loga saule gaiši spīd,
Dabas skaņa ausīs krīt
Beidzot vasara ir klāt
Ražas laiks jau tuvu nāk.
Ilgi gaidījām vasaru jauko
Peldes prieku nepārtraukto
Laiks ir baudīt mēnešus šos,
Skolēniem brīvdienu pildīto.

Engpire

Kur gan tie gadi skrien? Caur ērkšķiem un rozēm tie lien.
Vēlējies tiem pakaļ skriet, apstādināt laiku kaut tik uz bridi vien.
Neatskaties atpakaļ, dodies taisni uz priekšu.
Gadi skrien kā vēja spārni, ne tie vieni, ne tie lieki,
Gadi nāk un gadi iet, vēlam tev laimi un prieku vien.

Gadi, ērkšķi, dzimšanas diena, laime

Gailis lielās acis bola,
Dot pa purnu trusim sola,
Vista, grēciniece, pukst:
Olās truša bērni klukst!

Ziema mums ik gadu viena,
Īsāka kļūst katra diena.
Bērni gaida sniega daudz,
Bet ja nesnieg pieres rauc.

Šeit mēs atnācām sen,
Vēji lapas, kad dzen.
Šeit mēs sapņus par nākotni vijām.
Taču sirdis varbūt tikai šķiroties jūt,
To, cik dārgi viens otram mēs bijām!

Nez no kurienes uzradies tas -
Klēpī ievēlies kamolīts mazs.
Saulē sārti vaidziņi tvīkst,
Vai lielāku laimi maz vēlēties drīkst?

Bērns, prieks, laime

Šūpojies Lieldienās,
Priecājies Lieldienās -
Par baltiem pūpoliem,
Par raibām oliņām.

Es vēlos, māt, tev paldies pasacīt
Par rūpju sudrabu ap manu mūžu,
Par asaru, kas tev uz vaiga spīd,
Ko varbūt steigā bieži nepamanu.
Par guni pavardā, ko siltu kūri,
Par to, ka mūs ap sevi kopā turi,
Ka bēdu proti klusi salocīt
Un gaišu smaidu dienai apkārt vīt.

Māte, mūžs, smaids

Ne dzirdu
Ne redzu
Ne dzīvoju
Pagātnes atmiņu ainās

Tu mani
Ap slāpē
Ap staro
Ap mierini
Tagadnes neciešamībā

Mēs
Ne eksistējam
Ne esam
Ne mīlam
Viens otru

Tu manī
Dzīvo
Elpo
Mūsu nebūtībā
Bez nākotnes
Bez tagadnes
Tik pagātnē vien
Kas izpil ar katru asaru
Kas apaug ar sirdspukstu atvaru
Kas nogrimst Vidusjūras bezdibenī
/Vidusjuta/

Neizdevusies milestiba

Klusi kokli spēle vēji,
mostas mežs un atkal dus,
Dieviņ, tu pār zemi sēji
Ziemassvētku brīnums.

Spoža, spoža zvaigžņu dzija,
rokas, kuras visu prot,-
pašu Laimu ieraudzīju,
gaismas cimdus uzadot.

Un es znu, ka tā bija
un es atkal saku tā:
-Sidrabiņu lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā

Mana ģimene...

Roku uz sirds liekot
Ar prieku es varu teikt,
Ka pasaulē visdārgākais
Kas vien var pastāvēt,
Ko var viegli pazaudēt,
Bet mīlēt nekad nepārstāt.
Viss ko varu iegūt ir
Kopā ar viņiem laimīga būt.

Priecāties par šo mirkli, par šo dzīvi,
Ko pavadu kopā ar ģimeni - ik brīdi.
Tas nav darbos izdarāms,
Tas nav vārdos aprakstāms
Cik laimīga esmu ar viņiem kopā es
Uz šīs lielās pasaules.

Jautri, jauki, mīļi ir viņi
Tētis, mamma, ko saucu par - ģimeni.
Nevienu tik stipri šai pasaulē
Nemīlu, kā mīlu es viņus.
Neviens un nekad, mūžu mūžos
Nespēs man atņemt viņus.


Kristine Kļaviņa 15... =)

Mīlestiba ko jūtu pret savu ģimeni..