Meklēt dzejoli, pantiņu. Dzejoļu, pantiņu meklēšana.
Dzejoļi, pantiņi, vēlējumi
Žēl, ka nevaram tur būt,
Kūkas ēst un šņabi sūkt,
Pastam jāuztic būs teiciens,
Vārda dienā kvēls lai sveiciens!
Viņa sniedz viņam... vārdus
Domādama, ka tie...
Gribēdama, ka tie...
Viņš tiek apbērts ar vārdiem
Re, kā tie kvēl!
Nevēlies vēl?
Viņa liek kopā rokas
Ticēdama, ka tā...
Sapņodama, ka tā...
Viņa sniedz viņam visu
Ko viņa spēj
Ko gan lai vēl...
Viņa neliedz nekā vairs
Nav jau ko liegt
Ko te līdz kliegt...
Viņu padara traku
Tas, kā vairs nav...
Tas, ka vairs nav...
Ar katru dienu tu sapņo par vienu
Kā varētu salauzt to sienu,
Kas norobežo dzīvesprieku starp skumjām,
Kas norobežo mīlestību ar jūtām
Tu vēlies paņemt āmuru un to salauzt,
Jo tā dziļi sirdi sāk grauzt.
Ir dienas, kad jūties laimīga
Un tomēr arī tad tu jūties bailīga
Jo zini, ka tas neatkārtosies
Un tavs sapnis projām dosies.
Redzu gaismu tuneļa galā,
Nē, tā nav nāve,
Tā ir mīlestības kāre
Sūdīgi ir redzēt to,
Kad neredzi it neko.
Tu savus sapņus un cerības jau 15 gadus lolo,
Bet tās ar katru gadu no tevīm projām soļo.
Visi tie glaimi,
Ir tikai zaimi,
Tiem ticēt
Ir naivi.
Zinu tik vienu,
Nespēju ne dienu,
Dzīvot kā tava
Draudzene laba,
Bez kaisles, bez mīlas,
Bez uzticības īstas,
Nākas man izdzīvot,
Kaut spētu es aizlidot.
Es domāju par tevi
Es domāju par mums,
Bet es zinu vienu,
Tu nepieteiksies tam,
Es domāju un zinu - nekas starp mums vairs nevar būt..,
Un nebūs vairs nekad.
Es uz mirkli
Atrāvos no Tevis
Un tajā vietā
Pazaudēju sevi
Vai atkal es redzēju tikai
Pērles rasu
Un zvaigznes
Vai sevi pašu
Nemākslots smaids
Pār visu ģīmi
Smieklīgs skats
Tajā vietā
Vai atkal es redzēju
To sapni
Vai arī to sapni
Uz mirkli jāaizmieg
Nesaprotot
Nesaprotot
Vai tiešām tās
Debesis
Pērles
Un rasa...
Vai es...
Patiesībā vakars
Ir šodienas gals
Un sākuma punkts
Parītdienas atkāpei
Zilās acis
Pret vēju
Pret straumi
Kliedzot - palīgā
Svešzemju tautai
Vakardienas blēži
Šodienas cietoksnī
Pātarus bārsta
Aiz gara laika
Tu priecāties vari
Arī es
Vai tas rīts
Vai vakars
Gumijlēcējiem brīvs
Par prieku pašiem
Un visa tauta
Mierā stājas
Ar paceltu galvu
Rādot godu
Tik vienam
Vienam
Pēdējā rindā
Man žēl, ka tā
Man žēl, ka tā
Un kas par to, ka gadu vesels klēpis,
Kā pļavu ziedi laika vāzēs mirdz...
Gan sūrumu, gan prieku katrs gads ir slēpis,
Bet viss ir bijis vajadzīgs priekš sirds...
Lai sajustu, cik dzīve skaista,
Kur tā kā bite vari būt,
To sudrabu, no mirkļu kārēm vācot,
Kas neapsūb un vējos nepazūd!
Es mīlu savu māmiņu,
Kā manu mīļo saulīti.
Es mīlu savu tētuku,
Kā manu Mēnestiņ!
Kā vīgriezes, kā madaras šie vārdi,
Kas smaržo tā, ka acis jāver ciet,
Un atkal dzīve šķiet kā pļava basām kājām,
Kur spēku gūstot, varu cauri iet.
Pāri kalniem, pāri lejām,
Triecas doma, kurā teikts,
Tam kam šodien vārda diena,
Tiek no manis mīļi sveikts.
Miķelīšu mākonī,
Vārds Tavs tinies,
Un tik skaistu rudeni,
Tu pat neatminies.
Uguntiņas sarkanas,
Uguntiņas baltas,
Tavu vārdu sasilda,
Aizdzen vējus saltus!
Saulīte pa zemi ripo,
Skaistu vārdiņu tā tin.
Gods un slava tam.
Tavai vārda dienai rudens nepiedien,
Jo kā liesma kūlā lietiem cauri švirksti.
Tava valoda un smiekli
Šķiļ katrā bezcerībā spožu dzirksti.
Tavai vārda dienai rudens nepiedien,
Jo ar dvēseli, kam saules pirksti,
Pelēcīgu dienu sudrabā
Spilgtu rozi iesiesi arvien.
Brīžiem liekas - dzīve ir bez vainas,
Brīžiem šķiet, ka tikai krāpties prot.
Starp šiem dzirnakmeņiem allaž maļas vārds,
Kā nu katru reizi spēj un prot.
