Kluss. un ieskanas durvis kā vienmēr,
Tik kluss – ka vēlētos apstāties reiz.
Viss kluss. Un, pieveros acis, vien liekas.
Ka klust viss uz šīs pasaules.
Mulst. un samulst pa īstam un vienam,
Tik mulss – ka var vēlēties.
Viss mulst. Un piedodot saprast pa īstam.
Ka mulst – tas ir noslēpums.
Just. un pamostas zvaigznes iekš debess.
Tik just – ka var saprast vienmēr.
Viss jūt. Un var pārbaudīt laimi no jūtām.
Ka just – tas ir pārpratums.
Zust. un pazūd šī pasaule šobrīd.
Tik zust – ka var parādīties.
Viss zūd. Un var atnāk no jauna vienmēr.
Ka zust – tas ir ieguvums.
Salavecis iet pa ielu,
Nes tev dāvanmaisu lielu,
Viena dāvana priekš tevis,
Ko viņš dāvina no sevis!
Maisā lācis, lielas lelles,
Katrai lellei baltas krelles:
Glītas sprādzes taviem matiem,
Mašīnas ar 4 ratiem,
Maisā koka klucīši, blakus mīksti kaķīši,
Dāvanmaiss ir liels un smags,
Salavecis brien kā traks.
Staigā viņš šodien, rīt,
Būs pie tevis aizparīt.
Klusums visapkārt un norimst pat vēji,
Vien zvaniņu skaņas tālumā skan,
Tur kamanas vieglas velk kumeļi bēri,
Un Priecīgus Ziemsvētkus atsūta mums.
Iedegsim sveces, iedegsim sveces,
Lai mūsu istabā sveetīts ir prieks,
Iedegsim sveces - Ziemsvētku sveces,
Un lai neviens šeit nejūtas lieks.
Lai jums top gaiši, lai aizmirstas bēdas,
Lai atmostas dvēseles un gaišākas top,
Ticība aizslaucīs ļaunuma pēdas,
Labestīgs miers lai šeit mājvietu rod.
Kā gribas ko skaistu un vērtīgu –
Garāku egli, lielāku dāvanu
Un Ziemsvētku vecīti – vīrieti īstu.
Kā gribas ko gaišu un burvīgu -
Dziļāku sniegu, glaunāku mašīnu
Un ūdeļu kažoku mīkstu.
Bet Ziemsvētku vecītis – glups kā aizvien –
Liek pantiņus skaitīt un dumji smaida.
Viņš nejēdz, ko sieviete gaida.
Eglīte, eglīte zaļā
Pēc tevis kad smaržot sāk,
Nu Ziemsvētkiem vārti ir vaļā
Reizē ar tevi tie nāk.
Eglīte, eglīte jaukā
Es būšu tavs zaķītis
Ar tevi kopā ir drošāk
Kad mēnestiņš galotnē viz.
Kad vakars pār zemi laižās,
Aiz mežīem Vecaisgads zūd,
Es solos Tev eglīte jaukā
Ik Jaungadus labāks kļūt.
