Gribas man pieskārienu Tavu,
Just uz savas ādas vēl.
Atceros Es Tavas smukās, lielās acis,
Skatienu, kas kā jūra-zils,
Redzu Tevi visur kur vien eju, -
Daļa Tu no manas sapņu pils.
Redzu Tavus matus, Tavu stāju,
Jauko smaidu, kas Tev sejā mirdz.
Pati sev Es iemīlēties ļāvu,
Paklausīju tam, ko teica sirds.
Sapņi nezūd nekad, to ir gana,
Sapņi zemē simtiem tālu mīt.
Nepastāvīga ir dzīve mana,
Nezinu, ko mīlēšu Es rīt.
Tomēr Tava seja, acis Tavas,
Man no prāta neiziet, tās dzīvo,
Sapņos jūtu, Tavas maigās skavas,
Dvēseli, kas pazīst dzīvi brīvo.
Es sapņos staigāju mežā,
Kas sniega sudrabā
Bij sarmas pieputējis
Un klusēja baltumā.
Bij saule jūtama tāla
Kā nenolaidās glāsts
Pār plecu, pieri vai vaigu,
Kā laimīgas dzīvības stāts.
Bij, it kā svētki būtu,
Kā Ziemassvētku laiks;
Un slaidām eglēm pāri
Bij gaismas vainags maigs.
Es nezināju, kur esmu
Tad pēkšņi attapos:
Tas bija lejas mežā
Pie mājām, kur kavējos.
Vai atceries kad kopā gājām un smējāmies par niekiem,
Kad aizmirsām bēdas, tomēr dzīvojām tālāk,
Un visu, visu labo ko tobrīd darījām?
Mana asara pār vaigu tek.
Kad draudzība izgaisusi.
Es lūdzu: neaizej.
Zinu, ka vainīga biju es.
Bet atvaino lūdzu par ļaunajiem sāpošiem vārdiem ko tobrīd sacīju tev,
Un tāpēc lūdzu piedošanu tev.
Un nekad nešaubījos par izvēli savu.
Ceļš uz pilnu laimi nav tāls,
Atliek tam noticēt,
Pastiept roku pretī zvaigznēm,
Caur mākoņiem ieraudzīt īsto,
Īsto zvaigzni ko noķert,
Un turēt to cieši.
Bet ja noturēt ir gūti,
Tad palaid to prom,
Palaid vaļā cerot ka neapdedzinājies,
Un tici ka noķersi īsto zvaigzni,
Īsto ceļu uz laimi.
Notici.
Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik ļoti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien spētu es.
Ja vien spētu es pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti?
Vai tiešam arī turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru.
Es ceru un mīlu šo cerību.
Es mīlu visu kā Tevi,
Kā Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
Es Tevi mīlu!
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu sniedz.
