Dzīvo bites čaklumiņu,
Ābeļzieda baltumiņu!
Kad egles zariņš sveces liesmā,
Tā viegli, maigi kūpēt sāk,
Kaut kas no bērnības un laimes,
Uz brīdi atkal ciemos nāk.
Mans prieks ir manas puķes,
Tāds kluss un vienkāršs prieks,
Caur to man krietni vieglāk,
Šo dzīvi dzīvot tiek.
Jo cilvēks, kam ir puķes,
Kam puķes ziedus ver,
Arvienu kaut ko gaida,
Arvienu kaut ko cer.
Ik katra smilga, ir rasas dzirdīta,
Ik katra zila puķe, ir gaismas laistīta,
Ik katra bērna sirds, ir mātes mīlēta,
Ik katram bērnam, ir šūpļa dziesma dziedāta.
Cik laimes pilni bērnu vaigi,
Cik līksmi viņi raugās, smej,
Un neskaitāmi eņģeļu pulki,
Tiem līdz iekš debess dzied un dej.
Veidenbaums
Lai saule Tev smaida,
Lai gavilē prieks,
Lai paliek no manis
Mazs atmiņu prieks.
Bērnam Tu vienmēr esi visskaistākā,
Un vienmēr pati mīļākā,
Tu esi viņa pasaule un patvērums,
Tu esi viņu radījusi, sargājusi,
Un savu mūžu viņam novēlējusi,
Jo viņš tavs bērns, un tu viņam māmiņa.
Tavas rokas vēju glāsta,
Tavas rokas sauli nes,
Nav par tavām rokām labām,
Siltākas uz pasaules
Kluss kā sapnis, mīļš kā glāsts,
Skaists kā bērnu dienu stāsts,
Svētku prieks pār zemi nāk,
Bērnus iepriecināt sāk.
Vai Tu atceries to dienu,
Kad pirmo reizi dzēri pienu,
Ratos gulēji un bļāvi,
Visiem sevi bučot ļāvi.
Ja nav ne zvaigznītes, kas gaismu dod,
Var pasaule bez ziediem un bez skaņām būt?
Likt visam gavilēt un vizuļot,
Var maza, sīka cilvēkbērna sirds,
Ja viņa prieku jūt.
E.Zālīte
Izej rītausmā agri,
Ja tev daudz vēl ko pasaulei sniegt.
Parādi - ieva un ķezbere zied.
Parādi - debesis rītausmā sārtā,
Palīdzi zīlīti sadzirdēt zaros,
Māci sasmaržot ziedus krāšņos,
Izej rītausmā agri,
Rīta rasa gaismiņu atspoguļo.
Dziedam, dziedam, laimi vēlam,
Savam mīļam, dārgam dēlam.
Lai Tev dzīvē lielais spēks,
Kabatās, lai nav tev grēks.
Jau pirmajam gadiņam ir beigas,
Bet otrs nāk bez lielas steigas.
Nu jāmācās ir runāt, staigāt,
Un savu reizi arī klaigāt,
Lai mammai, tētim tiek savs prieks,
Ka dēliņš ir mazs negantnieks.
Kad nāci pasaulē tu izskatījies ka tauriņš mazs.
Kad pirmo reizi ierunājies tavi vārdi izklausījās kā
Putnu dziesmas skanīgas.
Kad sāki skolā iet tad tu
Savā gudrībā nepārspēji nevienu.
Neviens nesapņo kā tu, neviens neizskatās kā tu,
Neviens nav kā tu.
Jo tu bērniņ esi viens unikāls bērns.
Tu brīnumbērns!
Tā sacīja meža māte,
Pa siliņu tecēdama:
Pūt, vējiņ, nelauz koku,
Mans bērniņš šūpulī.
Ir pie Dieva tāds kociņš,
Kas zied zelta ziediņiem;
Ir pie mātes tāds bērniņš,
Kas klausīja viena vārda.
Tev rūpēties vajadzēs,
Tev pieskatīt vajadzēs,
Par Dieva dāvanu un svētību,
Par bērniņu Tavu.
Lai tā Jūsu mazmeitiņa
Ir kā saules mirdzumiņš,
Izaugs liela, tad būs viņa
Saules takas minējiņa!
Lai aug mazais puisēniņš
Tā kā stalts ozoliņš;
Paaugsies, tad būs viņš
Meitām siržu lauzējiņš.
Un it nekas nav atgriežams,
Viss rit un rit uz priekšu,
Māt, paskaties - Tavs mazulis
Jau smeļ ar pilnu riekšu.
Vēl vēlētos mazo brēkuli
Uz rokām paucināt,
Bet viņš jau pats grib kājām iet,
Viņš pats grib visu zināt.
Saules zelta piebiruši
Visi mazi pudurīši.
Būt tādam saulainam
Tavam dzīves gājumam!
Vien gaišas mīlestības vārdā,
Mazs cilvēciņš no nebūtības kāpj,
No mīlas ņemts un mīlai dots,
Tam mīlestību tālāk nest.
Tik daudz Tev visa vēl priekšā,
Jo vēl tikai ir sācies Tavs rīts,
Ej, pasaulē mazulīt,
Tev vecāku mīla ies līdz!
Saulītei ir tāda vara,
Ka tā visu dzīvu dara -
Kokiem, ziediem palīdz plaukt,
Mazam bērnam lielam augt!
Kā mazs pūpolzariņš,
Kā mazs saules stariņš,
Mirdzi saviem vecākiem!
Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles
Un savās saknēs zemes spēku smeļ,
Tā Jūsu sirdis, pilnas svētas mīlas,
Pret sauli savu mazo bērnu ceļ.
Lai puisēns aug, lai vārdu nēsā godam,
Lai mūža kalvē pats sev laimi kaļ.
Lai visur viņa gaišās pēdas rodam,
Lai viņa prieks kā rudzu asni zeļ.
Divas mazas kājiņas tipināt jau sāk,
Divas mazas rociņas tēti apkampt māk.
Māmiņai Tu uzsmaidi, rokas pretī sniedz,
Ieklausies ko saka tā, visu vērā liec.
Uz Taviem maziem pleciņiem gadu nasta krāsies.
Kad pirmais gadiņš aizritēs, tā vietā otrs stāsies!
Palaid mani, māmuliņa,
Brūklenīšu palasīt,
Lai es augu tik sarkana,
Cik sarkana brūklenīte.
Laikam stārķis kļūdījās,
Kaut kas viņam misējās.
Lidotājs bij cerēts, gaidīts,
Atskrien meitēns mīļš un smaidīgs!
Dziedi māmiņ "Aijā žūžu",
Visu mūžu Tavs es būšu!
Lāča bērns, kam ogas lasīs,
Lāča bērns, kas medu prasīs!
Nez no kurienes uzradies tas -
Klēpī ievēlies kamolīts mazs.
Saulē sārti vaidziņi tvīkst,
Vai lielāku laimi maz vēlēties drīkst?
Čuči, guli, mazo bērniņ,
Šūpulīša dibenā,
Nedeldē linu virves,
Nemodini māmulīti.
Kas šodien tavās rokās dus.
Es, māmiņ gribēju jau ļoti.
Tev mīļus vārdus pateikt klusi.
Par katru glāstu, ko man dosi.
Bet vārdus nemāku vēl sacīt.
Lai tos man iemāci, vēl gaidu.
Un tamdēļ teikšu Tev ar acīm.
Ar savām rociņām un smaidu.
Mazais pērļu gliemezīt,
Vai tu vari pasacīt,
Kāpēc balss, kas naktī skan,
Ir tik ļoti mīļa man.
Brīnumu pasaulē neesot...
Bet kā gan citādi nosaukt Tevi?
Brīnums uz mūžu man rokā dots -
Mirklis, kas pelēkos rudeņos nevīst..
Rokas pārtop par ligzdu,
Tur putnēns izšķilsies drīz.
Vēl brīdis. Putna vārds nolaidīsies
Svēts, laimīgs un tīrs.
Kā mākonītis zilganbalts
Kā augošs mēnestiņš ik gads,
Lai ļauj man izaugt pasaulē
Ar debess gaismu dvēselē!
Lai Laimas rokas ceļas svētījot,
Pār bērniņu, kas sācis savu ceļu,
Lai darba tikumu un gudrību tam dod,
Lai viņa bērnība kā pilna ziedu pļava!
Gaiša, gaiša uguns deg,
Tumšā ziemas laiciņā;
Tur laimiņa mūžu raksta
Mazajai meitiņai.
Starp dzīvības zvaigznēm daudzām
Nu arī Tavējā mirdz!
To sargās no pasaules vējiem
Vecāku mīlošā sirds.
Kā balta puķe bērns ir uzziedējis,
Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet.
No nedienām, no saltā dzīves vēja
Šo mazo dvēselīti sargājiet!
Es piedzimu bez naudiņas,
Bez gudrā padomiņa,
Mūžiņš man naudu deva,
Laima gudru padomiņu.
Varavīksne košās krāsās
Šodien katrā sirdī mīt,
Jo pie mums Tu atnākusi esi
Mazā dvēselīt!
Laikam sacīt būtu lieki,
Cik jums šodien lieli prieki!
Tādēļ es kā ciema tante,
Šodien šādus vārdus vēlu!
Nepiekusušiem jums strādāt,
Un par dēlu mīļi gādāt,
Dienu nakti būt tam klāt
Viņu gudri audzināt!
Mazs pumpurs šodien dzīves dārzā plaukst
Un uzplaukst maigi sārtā ziedā.
Mums visiem gribas zināt kā viņš augs,
Būs vēja zieds vai briedīs augļu briedā.
Ir viegli mūža pirmie soļi,
Kad zaigo agrais dzīves rīts:
Vēl negrauž ceļa cietie oļi,
Vēl jūdžu tālums nepazīts.
Cik bērnība mīļa un dārga
To tagad vēl nezini tu,
Kad bērnība miglā būs tīta,
Ai cik tad viņas būs žēl.
Māci mani māmulīte
Visādos darbiņos,
Izmācīsi darbiņos
Māci gudru padomiņu.
Ir jau gadiņš aizritējis
Kā vilnīts jūriņā.
Atver vārtus, Laimes māte
Nākamiem gadiņiem!
Liepas kuplumu,
Pūpola maigumu,
Lepnums tēva sirdij,
Saule mātes dvēselei.
Pagaidiet, lielie kungi,
Mazs vēl jūras braucējiņš.
Paies dienas, aizskries gadi,
Droši buru turēs viņš!
Dievs man deva krustdēliņu
Pašā ziedu laiciņā.
Es noviju šūpulīti
Visādiem ziediņiem:
Magonīšu vietu taisu
Rozēm klāju pagalvīti,
Lai tas mans krustdēliņš
Skaistu mūžu nodzīvo!
Ir tik labi noliekties,
Pār mazu gultas vietu,
Kur lielās dzīves sākums,
klusi bauda miegu.
Pa to ceļu, kas gar ciemiem slīd,
Kur dārzos rozes zied,
Soļiem viegliem - smaidu sejā,
Tavas bērnu dienas iet.
Sveic tās ziedi, sveic tās saule,
Putniņš saka birztalā:
Draugs, šo bērnu dienu sapni,
Dziļi sirdī paglabā.