Dzejoļi

Mazais pērļu gliemezīt,
Vai tu vari pasacīt,
Kāpēc balss, kas naktī skan,
Ir tik ļoti mīļa man.

Bērns, bērnība

Aiz logiem visas zvaigznes klusē,
Jo Ziemassvētki mūsu pusē.
Šajā naktī visu slikto piedosim,
Un viens otram lielu laimi vēlēsim.

Salavecis baigais gnīda,
Kakāt mežiņā viņš līda.
Uzvedās viņš neglīti,
Aptaisīja eglīti.

Ir tik labi noliekties,
Pār mazu gultas vietu,
Kur lielās dzīves sākums,
klusi bauda miegu.

Šovakar pie loga sēžu,
Redzu zvaigzni krītam es,
Vēlēšanos ievēlos,
Lai kopā būtu vienmēr mēs.

Pēc mirkļa mirklis aizšalks klusi -
Drīz spēsi burtus kopā vīt,
Bet pašu pirmo lapaspusi,
Vēl bieži nāksies pārlasīt.

Laikam stārķis kļūdījās,
Kaut kas viņam misējās.
Lidotājs bij cerēts, gaidīts,
Atskrien meitēns mīļš un smaidīgs!

Stārķis, dēls, meita, pārsteigums

Draugs, paies skolas gadi
Un tāles aizsauks mūs,
Bet senie skolas zvani
Vēl atmiņās mums būs.

Tavs vārdiņš tik mīligs un jauks
Par to nav skaistāks pat rožu lauks
Vai esi redzējis kā ezers atspīdot saulei
Kā milijoniem dimantos spīd?
Ieskaties, šis skaistums Tevī mīt!
Daudz mīļu vardu Tev šodien veltu
Jo vārda diena nebūs vairs rīt!

Vārds, rozes, skaisti, dimanti

Rudens lapas krāsainas,
Tās spilgtas kokos karājas,
Un zin, ka ziema tuvojas,
Tās zeme krīt un sniega villā segsies.

Kā vilnis upē vēja raisītais,
Un maigi krastā skalotais,
Tas izgaist vēja brāzmā spēcīgā.

Kad sēžu es un vēroju,
Kā jaunais vilnis veidojas,
Kā lapa zemē krīt.
Es domāju, es aizmirstos,
Ka esmu uz šīs pasaules.

Mana sirds,
Kā ezis adatains krūtis dur,
Tik asu sāpi jūt,
Bet es kā vilnis skalotais,
Par to jau atkal aizmirstos.

Pārdomas

Dzīvoja reiz sniegbaltīte,
Kurai bija apetīte,
Ziemassvētkos klusi, klusi
Visus naščus apēdusi.

Es savai māmiņai
Magonīšu vietu taisu,
Magonīšu vietu taisu,
Rožu klāju paladziņu.

Māte, rozes

Ik katru gadu, kad pirmo adventes sveci dedzam,
Šķiet īpašs miers un saticība sāk virmot gaisā
Un ieskauj mūs savā brīnišķā elpā -
Liekot ticēt brīnumam un Ziemassvētku garam.

Pirmā advente, ziemassvētku laiks

Saulītei ir tāda vara,
Ka tā visu dzīvu dara -
Kokiem, ziediem palīdz plaukt,
Mazam bērnam lielam augt!

Saule, dzīvība, bērni

Kad celsies tu un blakus būšu
saņemšu es visu dūšu,
no gultas lauka nelaidīšu,
brokastis tev pienesīšu,
mīlas lietas pastāstīšu,
un masāžu vel uztaisīšu.
Gribi tici, gribi nē,
bet tā tas notiek pasaulē.

Engpire

Laikam sacīt būtu lieki,
Cik jums šodien lieli prieki!
Tādēļ es kā ciema tante,
Šodien šādus vārdus vēlu!
Nepiekusušiem jums strādāt,
Un par dēlu mīļi gādāt,
Dienu nakti būt tam klāt
Viņu gudri audzināt!

Prieks, tante, darbs, audzināšana

Ļuj sirdij klusi saprast-
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.
No bērna dienu miņām
Kāds spožums iemirdzas!
Ja atcerē pie viņām
Sirds kādreiz kavējas.
Jau plivo sveču liesmās
Zaļš egles svinīgums.
Sirds augšup ceļas dziesmās:
"Ir dzimis glābējs mums!"

Šovakar Latvijas egles
Līdzīgas eņģeļiem liekas,
Ienesot sētā un sirdī
Ziemassvētku balto prieku,
Lai arī Tev un Taviem mīļajiem
Svētkos pa eņģelim tiek !

Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles
Un savās saknēs zemes spēku smeļ,
Tā Jūsu sirdis, pilnas svētas mīlas,
Pret sauli savu mazo bērnu ceļ.
Lai puisēns aug, lai vārdu nēsā godam,
Lai mūža kalvē pats sev laimi kaļ.
Lai visur viņa gaišās pēdas rodam,
Lai viņa prieks kā rudzu asni zeļ.

Ozols, spēks, bērns, mūžs

Mazs zaķīts sēž zem vannas
Tam bail, ka olas neuzliek uz pannas.
Zem vannas tumsā acis zib,
Jo vēl kāds nokrāsot tās grib!

Čuči, guli, mazo bērniņ,
Šūpulīša dibenā,
Nedeldē linu virves,
Nemodini māmulīti.

Miegs, bērns, māte

Es mīlu Tevi kā neviens,
No sirds un dvēseles es saku Tev PALDIES,
Par to, ko veltīji Tu man.

MĪla

***
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem,
No bēdām man paliek kas slikts-kā velns,
Caur priekiem man paliek viens mazs spožs trauciņš,
Man sirds ir gluži kā dimants-dimanta trauciņš,
Bet ne vienmēr viņš spēj saglabāt to dimanta spīdumu,
Un ne arī viņš vienmēr ir mīksts
Varu teikt-viņš dažreiz aprūsē,
Mēs neviens neesam ideāls,
Pat izņēmums ne!
Es guļot jūtu kā uz svečtura pil sveču krāsas sveķi,
Tieši tad man liekas ka mans sirds raud.
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem!

(Manis pašsacerēts dzejolis:Megija Adamovicha)

Silta, silta saulīte
Istabas galā.
Zaļa, zaļa zālīte
Lieldienas rītā.

Vārdā nenosaucamais...

Kā nosaukt to, ko manas lūpas dzied?
Vai tā vakarstunda vēla, vai austošs rīts,
Tās dzied to, kas manā sirdī mīt.
Kā nosaukt to, kas manā sirdī mīt?
Vai vasara tā vai ziema,
Tā tur paliek- vārdā nenosaukta...
Kā nosaukt to, ko vārdā nosaukt nevar?
Tā ir mīlestība, kas manā sirdī mīt.
Tā ir sirds, kas manām lūpām dziedāt liek.
Tās ir manas cerības un sapņi,
Tās ir skumjas un prieks,
Tas ir tas, kas tikai mīlestībā dzimst,
Kas tajā dzimst un nenorimst...

Sakļaujas priedes un vējā šalc: -
Esiet laimīgi abi!
Jūrā atsaucas vilnis balts:
Diviem kopā būt labi

Nāc, Ziemassvētku naktī ieklausies,
Kad debesīs sniega dzirnavas maļ.
Mums cerība laimes pakavus
No zvaigžņu mirdzuma kaļ.

Ziemassvētku nakts

Mīla ar mīlu, kad satiekas,
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.

Lai tev laime,
Lai tev prieks,
Lai tev skolā desmitnieks!

Slīd mākoņi balti un sārti
Aiz sevis sauli slēpdami
Un zinu ja citu dienu tos redzētu-
Par vaniļas debesīm smaidītu
Ar tevi kopā pa tām skraidītu

Bet ne šodien, tik ne tagad
Par daudz pāri darīji
Pieradināji un aizgāji
Vienu starp mākoņiem atstāji