Klusi, klusi, nemanot,
Kad ārā vēl zvaigznes spīd,
Kautrīgi pie mums ir nācis,
Jaunā gada rīts.
Piesien salto ziemeļvēju,
Smalkam ledus pavadam
Klēpjiem sniegu izmet tālu,
Mīkstās pārslu kupenās.
/Sabīne/
Ir izbrists atkal cauri vienam gadam,
No ievu kupenām līdz zaļam egles zaram,
No darba dienas pa rūpei līdzi nests
Ar ļaudīm labiem viss uz labu vests.
/Elizabete/
Jaunā gadā, Jaunā gadā,
Siltu staru dzīves saulei,
Skaistu dienu nākotnei,
Un pa virsu tam - smaidu, prieku Pasaulei.
Laiks nemanāmi rit,
Gads nākamais pie durvīm sit,
Lai jaunais vairāk laimi, mīlestību rod
Un veiksmes lādes atslēdziņu dod.
Lai Jaunā gadā visas dienas,
Kā zelta vārpas pilnas līkst,
Lai netrūkst spēka darbus darīt,
Un domu briedums neapsīkst.
Ik gads ir pakāpiens,
Ko mūža kāpnēs liekam,
Lai dzīve garām nepaskrien,
Lai atkal soli tālāk tiekam.
Ir vārdi ko teikt,
Ir saullēkts ko sveikt,
Ar aukstām lūpām saki to,
Ar siltām plaukstām gaidi to,
Lai arī cik skaļa tev balss,
Vienmēr tevi apskaus klusums kluss,
Vienmēr būs uz ko atskatīties,
Un es, kura acīs apmaldīties,
Mīlēt un pēc labāka tiekties,
Novēlu tev ar pagātni nesatikties.
Es labprāt Tevi mīļi glāstītu,
Un par mīlestību stāstītu,
Un kā mazu mīļu lācenīti ieaijātu,
Un pasaciņu tev stāstītu.
No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
J.Poruks
Nezinu vai mīlēt drīkstu tevi Es?
Nezinu vai mīlētu mani Tu?
Zinu tikai to,
Ka mana sirds vēlas Tevi tuvumā just.
Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!
Jau tik daudz kopīgu mirkļu,
Dāvājam viens otram,
Vēl tik daudz ko gribas pateikt,
Tik daudz ko gribas sniegt,
Sagādāt prieku viens otram,
Būt kopā vienam ar otru,
Un izbaudīt to, kas ir dots,
Tas, kas visskaistakais,
Mīlēt vienam otru.
Man gribētos Tevi vest un vest,
Pa tumšzilām sapņu pļavām,
Man gribētos Tevi satvert un nest,
Uz debesīm tavām un manām.
Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
J.Poruks
Šodien saule, šodien saule,
Šodien saules vajadzēja,
Lai spīdēja, lai sildīja,
Kopā mūžu dzīvojot.
Dievam tika, ļaudīm žēl,
Ka mēs mīļi dzīvojam,
Dzīvosim vēl mīļāk,
Būs ļaudīm vēl žēlāk.
Es nezinu ko sirds man vēlas,
Tik zinu, ka grib tā kaut ko,
Varbūt šo debesi, šo tāli zilo,
Varbūt ar tevi kopā būt.
Velc, Laimiņa, zīda tīklu,
Pāri visu pagalmiņu,
Lai rakstā saskanēja
Mūsu dzīves gājumiņš.
Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
J.Poruks
Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Un mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds nu palika drūma.
Un tad tu mani mierināji,
Kaut lielu bēdu nezināji.
Es vienmēr būšu pusceļā uz tevi,
Jo mīlestības ceļam gala nav.
V.Belševica
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Vai atceries to dienu,
Kad pirmoreiz uzsmaidīji man?
Tad ārā lija lietus,
Un spīdēja saule.
Vai atceries to dienu,
Kad pirmoreiz tikāmies mēs?
Tad āra plauka ceriņi,
Un modās visa daba.
Vai atceries to rītu,
Kad pamodies man blakus?
Tad ārā putniņi čivināja,
Un gaisā mīla virmoja.
Vai atceries to pavasari,
kas saveda mūs kopā?
Tas saistīja divas sirdis,
Ļāva tām laisties kopīgā dejā.
Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar laimīgam būt.
Ja es būtu tava asara,
Tad es nolaistos līdz tavām lūpām,
Un noskūpstītu tevi.
Bet, ja Tu būtu mana asara,
Tad es nekad neraudātu,
Lai nezaudētu tevi.
Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņas to pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
Tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.
Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad prasa
Savu reizi un tiesu.
Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs zibens.
Cik negaisiem bij jānāk,
Cik zibeņiem bij jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu nedziestoši.
O.Vācietis
Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.
Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Un skumjas aiznesīs.
Mūsu strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.
Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.
Pasaulē ir brīnumbērni,
Bērni, kas laimi nes.
Laimi, bēdas spēj apvienot,
Mīlestību savienot.
Atver acis un pasmaidi,
Ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.
Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
R.Raspopovs
Mīļā mana māmuliņa
Mīļi mani audzināja,
Tina linu palagos,
Liepā kāra šūpulīti.
Jau pirmajam gadiņam ir beigas,
Bet otrs nāk bez lielas steigas.
Nu jāmācās ir runāt, staigāt,
Un savu reizi arī klaigāt,
Lai mammai, tētim tiek savs prieks,
Ka dēliņš ir mazs negantnieks.