Šo pantinu es rakstu tev
ar lielākajam cerībām,
ka lasot to tu pasmaidisi
kā uz labām derībām.
Tu esi skaista, mīļa, forša
šai dzīvē sapratis to esmu,
pat ja diena nav tik forša
tu vari rast sev prieka dvesmu.
Balstiņa tev jauka, klusa
kā jau eņģelītim klājas,
lai nāk par tevi miera duša
un rīt ir atkal japriecājas.
Piecdesmit gadi - tas ir tāds slieksnis,
Pie kura tiek izvērtēts cilvēka mūžs,
Ar citām acīm skatot, kas bijis,
Ar prātu uzlūkot to, kas vēl būs.
Un laimīgs ir tas, kas vienmēr pa dzīvi
Ar mīlu sirdī pratis ir iet,
Kas radis teikt gaišos un mīļos vārdus,
Kam prieku dāvājis citu prieks.
Izvērtēts tiek viss-gan prieks, gan bēdas,
Un darba solis, reizēm tik smags,
Un arī raudātās asaru pēdas,
No citiem ko slēpusi tumšākā nakts.
Piecdesmit gados tik daudz jau ir paveikts
Un reizēm, šķiet, spēka kauss izsmelts jau sauss,
Bet visu to atsver vislielākais guvums,
Tev dārgu un mīļu cilvēku tuvums.
/Lauma Daugiša/.
pat tad kad esmu vientulībā,
neviens nespēs mani apstādināt.
es sēdēšu un atcerēšos,
atcerēšos visu kas bijis, kas pagaisis.
es sēdēšu un smieklus valdīšu,
kaut arī vientuļi man būs,
es celšos un savu dzīvi,
dzīvi ar smiekliem pildīšu.
es neskumšu,
es atmiņās gremdēšos,
un smieklos veldzēšos.
es nevaru noskatīties uz tiem cilvēkiem kas ir drūmi.
mana sirds to neļauj.
es eju klāt un jautāju,
"vai viss ir kārtībā? "
tie atbild dažādi.
nu ko es saņemu rokās sevi.
eju klāt.
runāju.
bet reizēm tas nepalīdz!
ai dzīve, tad sāku smaidīt un teikt lai pasmaida,
citi dusmīgi aiziet, citi pasmaida!
dzīve, ak dzīve!
nevaru visiem likt smaidīt.
tāda ir mana dzīve,
smaidi un citiem liec smaidīt.
Gribu to, gribu to
Ai negribu neko!
Gribu tevi un vairs neko!
Gribu ķert tos sapņus labākos
Kur kopā ar Tevi lasu magones.
Tajā pļavā, tajā sapnī.
Esmu ar Tevi, sapņoju par Tevi.
Dzejoļi ir tā kā taureņi,
Kas pārlido no zieda uz ziedu!
Tajos aizmirsušajos sapņos
Lido košie taureņi ap mums.
Tas ir tik skaisti!
Bet, man vajag tikai Tevi un neko vairāk.
Negribu ne mašīnu, ne māju.
Bet, gan tevi.
Pat atteikšos no tiem sapņiem,
Ko devis man DIEVS.
KRAUKĻU TIESA
Kraukļi koku galotnēs ķērc,
Manu dzīvību pīšļos mērc
Saule svilina manu miesu
Bet kraukļi pieprasa savu tiesu
Savu sirdi pre debesīm triecu
Līdz pāršķeļas debess
Un zenītā noplok saule
Drīz pārvēršas visa pasaule
Mana sirds un mīla
ir kraukļu pelniem netīra
Vai, jel, spēšu to piedot?
es esmu avarējis pilots
Stūri grozu šā ne tā
Ka no mīlas nepaliek nekā
Pelnos sabirst mana miesa
Ir pienākusi kraukļu tiesa.
(Jānis Rezokavs).
Viņa dienā doma
Bet naktī sapņo
Dienā domas lido
Naktī sapņi mostas
Viņas smaids ir kā saule debesīs
Viņas lūpas saldi kvēlošās
Viņas acis mirdz kā lietus pilieni
Viņas asaras kā dimanta graudi
Viņas sapņi kā putni debesīs
Viņas domas spīd kā saule debesīs
Viņas dusmas kā vilka dusmas
Viņas maigās rokas man pietrūkst.
Es vēlos tavās acīs skatīties
Bet nespēju, jo neēsi blakus
Tavs smaids ienācis manā sirdī
Un tava skaistā balss
Man no rīta galvā skan.
Tavi smiegļi kā mani skaistie sapņi
Mūsu iedomātais skūpsts ir kā saules stari debesīs
Es vēlos ar tevi izbaudīt dzīvi
JO es mīlu tevi.
Maz tādu, kas klausīsies tavu stāstu.
Daudz tādu, kas tikai paskries garām.
Maz tādu, kas no sirds centīsies.
Daudz tādu, kas iesākto pametīs.
Maz tādu, kas vēl ticēs un cerēs.
Daudz tādu, kas izsmies un atrunās.
Maz tādu, kas sapņus vēl redzēs.
Daudz tādu, kas tikai pelēku smērēs.
To visu var labot!
Bet tikai tad, ja.
Katrs sāksim sapnim ticēt,
Katrs savu sapni redzēt.
Ne dzirdu
Ne redzu
Ne dzīvoju
Pagātnes atmiņu ainās
Tu mani
Ap slāpē
Ap staro
Ap mierini
Tagadnes neciešamībā
Mēs
Ne eksistējam
Ne esam
Ne mīlam
Viens otru
Tu manī
Dzīvo
Elpo
Mūsu nebūtībā
Bez nākotnes
Bez tagadnes
Tik pagātnē vien
Kas izpil ar katru asaru
Kas apaug ar sirdspukstu atvaru
Kas nogrimst Vidusjūras bezdibenī
/Vidusjuta/.